"Gleizds, šķēres, papīrīt`s" Līva Kreislere, Līva Rutmane

Izstāde

Darba laiks

28.05.-01.06.

T: 11-17, C: 11-19, P, S, Sv: 11-17

Lokācija

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, Ukrainas neatkarības iela 1, Rīga

Atpakaļ ×

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā no 2024. gada 22. novembra aplūkojama izstāde Gleizds, šķēres, papīrīt’s. Veltīta fotogrāfa Jāņa Gleizda (1924–2010) radošo eksperimentu saistībai ar tā laika zinātnisko pētniecību ķirurģijā, izstāde vienotā stāstā savij tādas tēmas kā nespēja un padomju erotika, medicīniski pārveidota ķermeņa estētika un sabiedrības pirmie soļi pretim citādākā pieņemšanai.

Izstādē aplūkojama fotogrāfa Jāņa Gleizda darbība 1970. un 80. gados, īpaši izceļot ilgstošo sadarbību starp mākslinieku un Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskā institūta mediķiem. Laikā, kad oficiālajai mākslas videi bija jāatbilst padomju valsts diktātam, “mākslās neskolotais” institūta fotolaborants Gleizds un savos eksperimentos visnotaļ radošie mediķi izstrādāja estētiskos principus, lai ar inovatīviem tehnoloģiskajiem risinājumiem ļautu erotiskajai fantāzijai piešķirt padomju pilsoņa ideoliģizētajam ķermenim gaismas auras ieskautas dzimumpazīmes.

Padomju sabiedrībā, kas cilvēkus ar “invaliditāti” izstūma ārpus redzamības zonas, gadījums ar latgaliešu jaunekli, kurš atbrauca uz Rīgu pēc protēzēm un kļuva par slavenību, bija izņēmums. Zaudējis 24 gadu vecumā abas plaukstas, Jānis Gleizds nonāk Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskajā institūtā kā pacients, bet pēc operācijas, kas ļauj viņam apgūt fotogrāfa amatu, iekārtojas te darbā par fotolaborantu, nostrādājot institūtā 40 gadus. Līdztekus pamatdarbam, viņš ir kaislīgs fotoamatieru kluba “Rīga” biedrs, un viņa fotomāksla izpelnās daudzu starptautisku konkursu balvas. Šādus panākumus nodrošina Gleizda savdabīgā fotomontāžas metode, kas bija tapusi sintēzē ar viņa novērotajiem eksperimentiem traumatoloģijas un ortopēdijas institūta operaciju zālē.    

Institūts “tautas runās” bija pazīstams, lai arī daudzas no tur veiktajām ķirurģiskajām manipulācijām oficiāli bija zināmas tikai ierobežotam ļaužu lokam – pirmās dzimuma maiņas operācijas Padomju Savienībā, protezēšanas pakalpojumi impotences skartajiem, krūšu pārveide sievietēm. Ap pacientēm, kuras "pa blatu" bija tikušas pie plastiskajām operācijām, vijās leģendas, vairojot ticību medicīnas neierobežotajām spējām. Savukārt Gleizda meistarīgās fotokolāžas iekvēlināja fantāziju, kas jauniegūto ķermeni pārvietoja no padomju piezemētās realitātes uz jutekliskiem paradīzes dārziem.

Atskats uz Gleizda daiļradi uzrāda pārmaiņas, kādas piedzīvojusi Latvijas sabiedrība savā attieksmē pret ķermeni un seksualitāti, arvien lielāku vērību te pievēršot dabīguma un mākslīgā attiecībām.

Izstādes kuratori ir Anna Volkova un Vladimirs Svetlovs.

Par muzeju

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs durvis apmeklētājiem vēra 1961. gadā, pamatekspozīcijā piedāvājot pārskatu par sasniegumiem medicīnas vēsturē no akmens laikmeta līdz 20. gadsimta vidum. Muzejam eksotisku savdabību piešķir tas, ka vēsturiskais pamatekspozīcijas iekārtojums un vēstījumi, kā arī 20. gadsimta zinātnes muzejos iecienītās diorāmas lielā mērā ir saglabājušās līdz pat mūsdienām, sniedzot iespēju aplūkot padomju ideoloģijas vadlīnijās piekoptas muzeoloģijas piemēru.

Muzeja komandai uzsākot muzeja pārdefinēšanu, īpaša uzmanība šobrīd tiek pievērsta muzeja dibināšanas un kolekcijas veidošanās apstākļiem, kā arī dialogam ar sabiedrību par muzeja tālākās darbības virzieniem. Tas izpaužas gan pēdējo gadu izstāžu un publisko pasākumu programmā, gan arī, ieviešot intervences muzeja vēsturiskajā pamatekspozīcijā. Sadarbojoties ar kuratoriem, māksliniekiem un dažādu jomu zinātniekiem un nevalstiskajām organizācijām, muzeja komanda redz muzejam nākotnes potenciālu kā starpdisciplinārai platformai, kas veicina izpratni par rūpēm kā ilgtspējīgas sabiedrības pamatu un aktualizē veselības jēdzienu kā mainīgu kultūrsociālo priekšstatu kopumu.

Izstāžu programma: Gleizds, šķēres, papīrīt`s (2024-2025); Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs (2024); Kā es jūtos pēdējā laikā (2023); Snīkeri: eko x ego (2023); Miers baro. Karš posta (2022); Piena dienasgrāmatas (2022); Muzeja asinsaina (2021-2022).